Eseja. Mana profesionālā izaugsme 1 gadā programmā Iespējamā Misija.

Zemāk interesenti var izlasīt (pa diagonāli vai horizontāli vai ātri vertikāli ‘skrullējot’) eseju, ko uzrakstīju maijā, noslēdzot savu pirmo mācību gadu skolotājas lomā. Man pašai nedaudz nostaļģiski, taču patīkami pārlasīt un apzināties savu izaugsmi un iekšējās pārmaiņas.

Eseja

Mana profesionālā izaugsme 1 gadā programmā Iespējamā Misija

Ir neskaitāmi faktori, kas ietekmē manu profesionālo izaugsmi aizvadītajā gadā, un nedaudz mazāk rādītāju, ar kuriem šo izaugsmi izmērīt. Pēc domu zirnekļa, kas sastāv no 9 svarīgiem faktoriem/rādītājiem, izveidošanas, sapratu, ka nevaru atlasīt 3 vai 5 lietas, par kurām man runāt šķistu svarīgāk, nekā par citām. Galu galā, es kā profesionāle esmu tieši tur un tāda, kāda esmu, VISU šo iemeslu dēļ: pirmā nopietnā darba vieta; pirmais darba kolektīvs, kurā iekļauties un atrast savu vietu; izvirzītie un sasniegtie mērķi; pasaules mainīšanas ambīcija; kļūdu pieļaušana, atzīšana un labošana; esošo noteikumu ievērošana un konfliktu risināšana; atbalsta meklēšana un sniegšana; procesa nozīmes pastiprināšanās salīdzinājumā ar sasniegto rezultātu; pašrefleksijas prasmes. Par visu nosaukto sīkāk stāstīšu zemāk un beigās mēģināšu nonākt pie secinājuma, kas raksturotu mani kā profesionāli.

               Mana iepriekšējā izpratne par izglītību Latvijā balstījās uz diviem lieliem akmeņiem: manis pašas kā skolēna pieredze skolas gados un Iespējamās Misijas mācībās radītais, programmas pieredzē balstītais skatījums. 2013.gada 1.septembrī šiem diviem akmeņiem blakus sāka iezīmēties trešais – manis pašas pieredze skolā, esot skolotājai. Es zinu un jutu arī iepriekš, cik iespējami lielā mērā Iespējamā Misija cenšas mūs sagatavot gaidāmajam, un profesionāli tas arī diezgan labi izdevās, taču vēl jau ir tā cilvēcīgā un emocionālā bagāža, kas jāiegūst mums katram pašam bez citu palīdzības vai iepriekšējas sagatavošanas.

Izglītības sistēmas viena no pamata vienībām ir skola, kas vienlaicīgi ar nacionāli vienoto un katra savu unikālo sistēmu cenšas iekļauties kopējā izglītības sistēmā. Šis sistēmu mudžeklis ir mana pirmā nopietnā darba vieta, pie kuras es vispār tikai ieslēdzu savas profesionālās izaugsmes mērījumu rādītāju. Tas ir labi, jo man nav nevienas citas sistēmas, ar ko salīdzināt, un tas ir slikti, jo man nav nevienas citas sistēmas, ar ko salīdzināt – es varu ar sev piemītošo naivuma un augsto ambīciju pakāpi mesties iekšā jaunajā vidē un sākt piepildīt profesionālos sapņus, ko Iespējamā Misija man ir iemācījusi saukt par mērķiem. Tomēr pie katrām grūtībām iepriekšējās pieredzes trūkums liek fantazēt par to, cik ‘noteikti daudz labāk ir visās citās sistēmās, un cik ļoti bezpalīdzīgi grūstoša ir šī (netiešs citāts no manām pārdomām grūtību brīžos). BET, 1 mācību gads ir pagājis, esmu dzīva, vairāk vai mazāk vesela un varu saderēt, ka manas acis 9 mēnešu laikā ir kļuvušas daudz pilnākas, gluži kā filmās, kur tuvplanā rāda cilvēkus pirms un pēc viņu piedzīvojumiem, paliekot uz vientuļas salas.

Iepriekš minēto sistēmu veido visādi papīri, noteikumi, kārtības ruļļi, tradīcijas..un cilvēki. Līdz Misijai mana pieredze ar iekļaušanos kolektīvos bija bijusi raiba. Sākumskolas klasēs man bija brīnišķīga skolotāja un klasesbiedri, pirmās mīlestības, labākās draudzenes uz mūžu utt. Pamatskola (pēc vecāku ierosinājuma mainīt skolu) bija pilnīgs murgs tieši kolektīvā iekļaušanās kontekstā. Ja es par to sarakstītu grāmatu, par to noteikti tiktu uzņemta arī filma – drāma, pēc kuras daudzi mestos mani ilgi žēlot, taču sīkāk par to nevēlos stāstīt. Vidusskolā atkal nomainīju mācību iestādes, ar jaunu sparu un apņemšanos uzsāku kolektīvā iekļaušanās gaitas, kas izdevās vairāk kā veiksmīgi (mana karma droši vien bija to pelnījusi), un par to liecina arī mans pašreizējais draugu loks, kurā ir cilvēki, kurus satiku vidusskolā. Augstskolā es nebiju ieinteresēta iejusties kolektīvā vai veidot kaut kādus ciešākus kontaktus. Nez kādēļ, manā izpratnē tas bija lieki un tikai traucētu koncentrēties uz svarīgāko – studijām. Apmēram tā arī pagāja 3 gadi (izņemot pusgadu Bulgārijā Erasmus programmas ietvaros). Tad nāca Iespējamā Misija – šeit es speciāli centos sev neko iepriekš neiegalvot – ļāvos. Satiktie kolēģi manī atgrieza ticību un vēlmi censties apzināti veidot profesionālas attiecības, un šī ticība balstījās uz veiksmīgu kontaktu izveidošanos vasaras apmācību laikā. Tāda arī ienācu skolā – gatava mērķtiecīgi meklēt savu vietu un lomu kolektīvā starp vairāk nekā 50 kolēģiem. Gāja visādi, bet galvenais ir tas, ka esmu apņēmības un ticības pilna nākošo mācību gadu padarīt produktīvu arī šajā jomā.

Viens no svarīgākajiem profesionālās izaugsmes rādītājiem, ko manī palīdzējusi atrast Iespējamā Misija, ir mērķu uzstādīšana. Iepriekš dzīvē uz tādiem neiespringu – pat par to nebiju aizdomājusies. Es paļāvos uz savu intuīciju, veiksmi un salīdzinoši gudro galvu. Pateicoties dažādu mērķu izvirzīšanas un kategorizēšanas metodēm, es tagad daudz produktīvāk un arī ātrāk virzos uz priekšu. Man ir konkrēts sasniedzamais rezultāts, es redzu taku, par kuru uz to jāiet, es jebkurā brīdī saņemu atbalstu šo mērķu un taku izvērtēšanai, un līdz ar to arī varu šī gada beigās ar paceltu galvu teikt, ka esmu sasniegusi daudzus gan personīgos, gan profesionālos mērķus. Un šis ir tikai un vienīgi pateicoties programmai – pretējā gadījumā man nemaz nebūtu bijis, ko sasniegt – nebūtu uzstādīti mērķi un takas.

Nezinu, vai turpmākā nodaļa iederas tieši šajā vietā esejā, taču šaubos, vai šai tēmai vispār var atrast kontekstā ietilpstošu vietu esejās, ja vien to nosaukums jau pats par sevi nav “Pasaules mainīšana”. Šī ambīcija ļoti labi apvieno profesionālo ar personīgo puses manī, jo mainīt pasauli es vēlos gan kā cilvēcīga būtne ar savām stiprajām pusēm, talantiem un vērtībām iedvesmojot apkārtējos, gan kā skolotāja vai jebkādas citas nākotnes profesijas pārstāve ietekmējot vidi, kurā strādāju – ieviešot pārmaiņas. Uz šo, manuprāt, mana apetīte nekad tā īsti nerimsies, vienīgais jautājums – kurā vietā un vidē es ar savu iekšējo resursu visefektīvāk varēšu to pasauli mainīt. Pašlaik man to izdodas darīt savā klasē ar saviem skolēniem – arī viņi ir pasaule. Kopš sākta gala esmu ļoti atbildīgi uztvērusi mācīšanas procesu, ko vadu 66 tīņiem, apzinoties, ka ietekmēju daudz, daudz vairāk, nekā tikai viņu zināšanas un prasmes latviešu valodas un literatūras priekšmetā. Apzināti cenšos visam, ko daru stundās, pievienot tādu kā dzīves vērtību – esmu iemācījusies daudziem pat niekiem atrast pamatojumu – kā un kāpēc šis dzīvē noderēs. Un, ja es varu kaut vienam skolēnam parādīt un iedot kaut vienu iemeslu, kas paver viņa redzesloku un veicina radošo vai akadēmisko izaugsmi virzienā, kurā neviens cits to nebīdītu, tad es JAU mainu pasauli. Es mainu šī skolēna pasauli, un tātad es mainu arī visu pārējo. Šī apziņa silda.

Par vienu no saviem visu laiku lielākajiem mīnusiem esmu uzskatījusi baidīšanos pieļaut kļūdas un nevēlēšanos tās atzīt pat līdz smieklīgam līmenim. Iespējamās Misijas mācībās ļoti bieži izmantotā un pieminētā refleksijas un pašvērtējuma metodika lielā mērā ir ievirzījusi mani uz pareizā ceļa, liekot saprast, ka, pirmkārt, kļūdīties jau nenozīmē būt sliktam, otrkārt, jo ātrāk es kļūdu pamanīšu, jo ātrāk varēšu to novērst un no tās mācīties. Treškārt, jo atklātāk par to domāšu un runāšu, jo mazākā mērā padarīšu sevi par muļķi citu acīs. Nu jau ar patīkamām atmiņām varu runāt par brīžiem, kad skolēniem atklāti pasaku sevis pieļauto kļūdu pirms vēl viņi to ir pamanījuši, un saņemu cilvēcīgu reakciju, kopīgi pasmejoties par šādām situācijām. Līdz ar to pašlaik savā profesionālajā izaugsmē esmu nonākusi tik tālu, ka es labprāt un bez iebildumiem atzīstu savas kļūdas, taču tikai tās, kuras radušās manas neuzmanības, slinkuma vai paviršības dēļ, nevis tādēļ, ka neesmu bijusi iepazīstināta vai iepazinusies ar man iepriekš nezināmu kārtību.

Esejas ievadā teicu, ka runāšu arī par tādu manu izaugsmi ietekmējošu faktoru kā konflikti, to risināšana. Pašlaik galīgi par to runāt vairs negribās, taču varu īsi izstāstīt savu pieeju un attieksmi pret konfliktiem. Pamatā man vispār ļoti nepatīk strīdi, strīdēties un jebkāda cita negatīva, neproduktīva komunikācija, un es nekad necenšos apzinātā veidā izraisīt jebkādus konfliktus – esmu diezgan miermīlīga. Tomēr esmu arī diezgan pašaizliedzīga un cīnītāja, tādēļ nereti (gan ar IM, gan skolā) es savu viedokli vai uzskatus izvēlos nepaturēt pie sevis, jo tajā brīdī šķiet, ka ir svarīgi, ka KĀDS to pasaka un parāda šo perspektīvu. Joprojām svārstos un meklēju to zelta vidusceļu, tomēr JAU pēc viena gada Iespējamā Misijā jūtu to, ka esmu iemācījusies paklusēt (tā iemesla dēļ, ka starp mums ir daudz tādu kā es – ar savu pārliecību), tādējādi aiztaupot zibeņošanu un pērkona dārdus komunikācijā.

Šī gada laikā esmu iemācījusies meklēt un prasīt atbalstu. Iepriekš pratu to tikai sniegt, un domāju, ka lūgt palīdzību ir vājuma izrādīšana. Domāju, ka šī aplamā apgalvojuma salūšana ir viena no labākajām lietām, kas ar mani varēja šogad notikt, pretējā gadījumā es būtu varējusi vai nu ‘sadegt’ vai ‘sasalt’. Pie atbalsta un palīdzības lūgšanas mani pieradināja Iespējamās Misijas nepārprotamie aicinājumi un sludinājumi to darīt pie katras problēmas un grūtībām, pie tam šeit ir izstrādāts arī ļoti pārdomāts atbalsta sniegšanas komplekss, kas palīdz tikt galā ar praktiski jebkādām grūtībām, neliekot nevienam justies kā muļķim, nepareizam vai mazam. Milzīgs ieguvums man ka profesionālei.

Esmu ļoti azartiska, un man vienmēr ir paticis un bijis svarīgi uzvarēt. Jau neilgi pirms ‘misionēšanās’ biju uzsākusi iekšējo revīziju, cenšoties atrast iekšēju balansu starp jau minēto azartu un vēlmi būt mierā ar sevi un apkārtējiem – uzvarēšana un priecāšanās par uzvaru tomēr/diemžēl šo mieru var graut. Stundu plānošana, vadīšana un jebkāda cita veida darbs ar skolēniem ir ļāvis man ieraudzīt arī procesa maģisko pievilcību. Varbūt man vienkārši beidzot ir iemesls skatīties apkārt, nevis tikai uz priekšu, un man pat īsti nav citas izvēles, kā ieraudzīt procesa un rezultāta kopsakarības. Es neesmu zaudējusi savu uzvarēšanas azartu, taču esmu pielikusi pūles, lai mācētu ‘izbaudīt spēli’, novērtēt komandas biedrus un nepārdzīvot, ja rezultātā nav uzvara tās klasiskajā izpratnē, jo dažreiz arī veiksmīgs process var būt maza uzvara.

Visbeidzot, refleksija, pašrefleksija, pašvērtējums, atskatīšanās uz paveikto, izvērtēšana, kopsavilkums. Lai kādos vārdos es to liktu, šis ir visvissvarīgakais manas profesionālās izaugsmes rādītājs, par kuru liecina gan daudz un dažādi visa gada laikā paveiktie, pierakstītie darbi, gan pat šī eseja pati par sevi. Katru reizi apsēžoties pie baltas papīra lapas vai atverot tukšu bloga ieraksta lapu, es jūtos gatava pārsteigumam. Jo tās pārdomas, ko sevī atrodu apzinātas sava paveiktā darba izvērtēšanas procesā (jeb reflektējot), ir vienmēr kas jauns, negaidīts un iepriecinošs. Šo prasmi sevī attīstīt palīdzējuši Iespējamās Misijas pieredzējušie ‘skolotāji’ – Inga, Linda, Daiga, kā arī Edvīns un manas skolas direktore. Apzinoties refleksijas nozīmi gan profesionālajā darbībā, gan personīgajā dzīvē, šī ir viena no galvenajām lietām, ko mācu arī saviem skolēniem, pat ģimenei un draugiem. Es gribu dalīties ar visu labo, kas man ir un ko esmu piedzīvojusi, un refleksija kā metode pašizaugsmei ir viena no tādām.

Kā jau solīts – tagad es centīšos koncentrētākā veidā definēt savu profesionālo izaugsmi 1 gada laikā programmā Iespējamā Misija, tādā veidā iespējams nokaitinot šīs esejas lasītāju, jo es būtu varējusi aiztaupīt iepriekšējās četras lappuses un pateikt tikai šo. Pateicoties tieši un tikai Iespējamajai Misijai, esmu 1 gada laikā ieguvusi milzīgu pārliecību par savām spējām un prasmēm, kas sevī iekļauj gan manus talantus, gan darbības un procesus, no kuriem es tagad zinu, ka man būtu jāizvairās. Esmu ieguvusi milzīgu pieredzi dažādos komunikācijas aspektos (pozitīvos, negatīvos, produktīvos, bezjēdzīgos, kolektīvos un personīgi iekšējos), no kuriem katra esmu guvusi mācību un atziņu. Esmu iemācījusies uzstādīt īstermiņa mērķus un atrast katram mērķiem piemērotu tā sasniegšanas veidu. Esmu visās savās darbībās kļuvusi apzinīgāka, atbildīgāka un uzticamāka. Es tagad esmu pilnīgi droša, ka mana profesionālā darbība skolā griežas ap skolēniem un viņu interesēm – vienalga vai man ir jāmaina stundas uzdevums, skolas iekšējās kārtības noteikumi vai Latvijas izglītības sistēmas aplamie pieņēmumi – es to darīšu, ja maniem skolēniem tas ir vajadzīgs. Iespējamā Misija ir devusi man to, ko es cenšos dot savās audzināmās klases skolēniem – saturiski un formā visdažādākās IESPĒJAS, kuru izmantošana ir manā ziņā. Es šīs iespējas neizsakāmi novērtēju, jo, manuprāt, dot cilvēkiem iespēju ir daudz svarīgāk/grūtāk/dārgāk, nekā dot naudu, darbu, lietas. Paldies par iespējām!

Skolotāja Ance